Robežstāvokļa personības traucējumi(Borderline personality disorder) var aizkavēt depresijas remisiju

Palīdzība depresijas gadījumā var būt izaicinājums. Jebkurā gadījumā, vai to sniedz izmantojot interpersonālu psihoterapiju(IPT), kognitīvi-biheiviorālu terapiju(KBT), apzināšanās(mindfulness) terapiju, zāles, vai dažādu palīdzības veidu kombinācijas, dažiem indivīdiem, kuriem ir depresija, nepāriet nozīmīgi simptomi. Citas psiholoģiskas problēmas klātbūtne, tādas, kā trauksme, posttraumatiskais sindroms vai fobija, var padarīt remisijas sasniegšanu pat vēl grūtāku. Nesenā pētījumā, Jessica C. Levenson no University of Pittsburgh’s Department of Psychology, izpētīja kurš no personības traucējumiem ietekmēja palīdzības iznākumu depresijas gadījumā. Viņa arī gribēja determinēt vai nozīmētās palīdzības veids pastiprināja vai pavājināja jebkuru efektu. Levenson apzināja 275 indivīdus ar klīnisko depresiju un iesaistīja tos aprūpē, kas sevī iekļāva IPT vai zāles. Viņa vērtēja dalībniekus pēc simptomu smaguma pakāpēs un komorbiditāti ar robežstāvokļa personības traucējumiem un tad novērtēja remisijas apjomus sākot ar palīdzības beigām un pēc 3 mēnešiem pēc aprūpes. Viņa atklāja, ka dalībniekiem, kuriem bija tikai viens personības traucējums nebija zemāki reimisijas rādītāji nekā tiem, kam bija komorbīdi stāvokļi. Tomēr, indivīdiem ar personības multiplām dimensijām vajadzēja ilgāku laika posmu, lai sasniegtu remisiju, bez atšķirības, vai tie saņēma IPT vai zāles. "Šie atklājumi apstiprina hipotēzi, ka augstāks personības patoloģijas līmenis ir saistīts ar ilgāku remisiju no depresijas, un robezstāvokļa personības patoloģijas gadījumā šis efekts bija visizteiktākais," Levenson teica. Šī pētījuma rezultāti dod zināmu skaidrību par faktoriem, kas var būt saistīti ar pretestību pret terapiju cilvēkiem, kuriem ir depresija. Pat ja tiem nekad nav diagnosticēti robežstāvokļa personības traucējumi, ar to saistītu simptomu klātbūtne var mazināt aprūpes veiksmi. Levenson brīdina, ka tuvojošās DSM-V izmaiņas var padarīt šo personības traucējumu diagnosticēšanas risku vēl grūtāku. Neraugoties uz to, ka šie atklājumi ir nozīmīgi, tos ir jāuzlūko to ierobežotības gaismā, kas sevī ietver īsu novērošanas periodu un galvenokārt balto dalībnieku piedalīšanos, viņa norāda. Taču neraugoties uz šiem trūkumiem, Levenson uzskata, ka šiem rezultātiem ir nozīmīgs iespaids un tie var palīdzēt klīnicistiem būt gataviem pretestībai pret terapiju un ilgākiem laika posmiem darbā ar klientiem ar depresiju un robežstāvokļa personības traucējumiem, lai sasniegtu remisiju. Šis pētījums tika publicēts Journal of Consulting and Clinical Psychology oktobra numurā:Levenson, Jessica C., Meredith L. Wallace, Jay C. Fournier, Paola Rucci, and Ellen Frank. The role of personality pathology in depression treatment outcome with psychotherapy and pharmacotherapy. Journal of Consulting and Clinical Psychology 80.5 (2012): 719-29. Print.
saite http://psycnet.apa.org/record/2012-18969-001

Previous Post