Hipnozes pielietošana, lai sasniegtu izmainītu apziņas stāvokli Parādās arvien vairāk faktu par labu tam, ka narkomāni lieto narkotikas, lai sasniegtu apziņas stāvokļa izmaiņas un ka viņu “augstie” pārdzīvojumi narkotiku lietošanas brīdī ir līdzīgi tam, ko viņi var izjust ar hipnozes palīdzību( Krupnick-McClure, 1994). Saskaņā ar “stāvokļa” teoriju, hipnoze pati par sevi tiek noteikta kā apziņas stāvokļa izmaiņas. No šī skatu punkta hipnozes stāvoklis ir kvalitatīvi savādāks no parastās apziņas formas un ir balstīts uz radikāli atšķirīgiem fenomeniem, ko demonstrē cilvēki, kas atrodas transā. Protams, normālā stāvoklī cilvēki vienkārši netur roku augšā (rokas levitācija) neizjūt ķermeņa tirpšanu(cimda anestēzija) un neredz patiesībā neesošas lietas(pozitīvās halucinācijas). Kognitīvi biheiviorālā hipnozes terapija un atmiņas rekonstrukcija Atmiņa ir maldinoša parādība. Lai gan mēs domājam, ka zinām, kas ir atmiņa, jaunākie pētījumi ir pierādījuši, ka bieži vien atmiņas ir tieši tādā pašā mērā uzkonstruētas, cik reālas. Mazliet apskatīsim, kā pārveidot disfunkcionālas atmiņas. Varbūt var likties, ka tas ir neiespējami vai nevēlami, bet ir pētījumi, kuri parāda tā lietderību noteiktos apstākļos. Atmiņu uzbūve. Lielākā daļa no mums, ja mums jautātu, kas ir atmiņa, varētu atbildēt, ka atmiņas ir pagātnes notikumu atcerēšanās. Tas it kā nozīmētu, ka šis pieņēmums ir neapgāžams. Mēs zinām, protams, ka ne vienmēr var atcerēties visu, kas noticis, vai to, ko mēs vēlamies atcerēties, bet parasti mēs uzskatām, ka mūsu atmiņas ir precīzas. Vienīgā problēma - iemācīties atcerēties vairāk. Apziņas analogs, ko bieži izmantojam ir magnetofons vai dators. Visa informācija ir šifrēta un glabājas mūsu atmiņā, vienīgā problēma ir piekļuve tai. Mēs zinām, ka cilvēki var apzināti melot vai izkropļot patiesību, bet mēs domājam, ka patiešām zinām, kāda ir patiesība. Tieši tāpēc mums nepatīk, vai nesaprotam indivīdus, kuri, kā izrādās, ir sagrozījuši patiesību vai nepareizi atcerās to, kas mums ir „zināms” kā patiesība. Šī nostāja ir neatņemama daļa no Freida koncepcijas par izstumšanu, saskaņā ar kuru sāpīgi notikumi tiek izspiesti no apzinātās domāšanas sfēras. Šajā sistēmā ar hipnozes palīdzību var pacelt izstumtās informācijas plīvuru, lai cilvēks varētu atcerēties šos notikumus, citiem vārdiem sakot, lai apslēptais nesāpīgā formā tiktu apzināts. Bet ko darīt gadījumā, ja uzskatām, ka atmiņai nevar uzticēties? Ko darīt, ja atmiņa ir pakļauta nemitīgām pārmaiņām gadu gaitā, gan uzkrājot jaunu dzīves pieredzi , gan vienkārši mainoties dzīves apstākļiem? Ko darīt, ja atmiņa, iespējams, kaut daļēji ir konstruēta tā, lai reaģētu uz cilvēku bailēm, vēlmēm un cerībām? Šajā gadījumā mēs nevaram uzskatīt par meļiem tos, kuri atceras notikumus savādāk nekā citi cilvēki, it īpaši jūs paši. Iespējams viņi melo, bet varbūt arī nē. Var būt viņi vai mēs izmantojām rekonstruētās atmiņas notikumu atspoguļojumu? Pētījumi ir parādījuši, ka iespējams tā tas notiek dzīvē. Atmiņas modifikāciju var pielietot ļoti daudzās psihoterapeitiskās situācijās. Psihoterapiju vispār var apskatīt kā atmiņas izmaiņas procesu, vismaz daļēji. Interpretējot, noskaidrojot un uzdodot jautājumus, dažādu teorētisko orientāciju psihoterapeiti cenšas izmainīt klientu veidu novērtēt notikumus un pat izmainīt kopējo skatu uz situāciju. Tādas psihoterapeitu darbības, kā verbālā motivācija un posturālās izmaiņas, kas liecina par paaugstinātu interesi, orientē klientu dažādos kognitīvos virzienos. Kad klienti ievēro kādus senākus dzīves aspektus, kuriem sen nav pievērsuši uzmanību, viņi var sākt atcerēties jaunus faktus vai savādāk analizēt vecos. Iespējamas atmiņu izmaiņas par bijušajiem notikumiem, ļaujot klientiem atcerēties aizmirstus notikumus vai atcerēties par tiem citā rakursā. Atmiņa – mānīga parādība, bet atmiņas tiek konstruētas atbilstoši mūsu prasībām, bailēm un vēlmēm tādā mērā, kādā tiek iegaumētas. Ir daži veidi atmiņas novērtēšanā, kas ved pie dažādiem rezultātiem. Eksistē dažādas atmiņas sistēmas un kodēšanas procesi. Pati par sevi psihoterapija ir suģestīva un psihoterapeiti, kuri izmanto atmiņas konstruējošās tehnikas, riskē līdzdarbojoties izveidot klientiem melīgas vai tikai daļēji patiesas atmiņas. Dažreiz šāds atmiņas izklāsts var izrādīties problemātisks; citos gadījumos tas var nākt par labu. Iespējams, ka hipnozes terapeitiskās tehnikas, kas pielietotas situācijās, kur pagātnes verifikācijas absolūtais patiesais veids nav obligāts, ir spējīgas pārslēgt atmiņas daudz adaptīvākas funkcionēšanas virzienā.