Ja mēs runātu ar apzinātības praktizētājiem par līdzībām starp apzinātības meditāciju (guided mindfulness meditation) un hipnozi, viņi iespējams reaģētu ar sašutumu, ja ne ar izteiktu negatīvu attieksmi, it kā sakot, "nesaistiet to netīkamo hipnozi ar manu paskaino apzinātību"! Tiek apgalvots, ka apzinātības prakse sakņojas senajās austrumu gudrībās un tradīcijās, kas palīdz attīstīt sevis izpratni, mierīgu dzīves pārbaudījumu pieņemšanu un garīgo izaugsmi. Tā ir brīva no reliģiskām dogmām vai reliģijas, domājams, tā neuzspiež neko, bet vienkārši sekmē cilvēku "patiesā es" iekšējo "atmodināšanu" un palīdz "kultivēt līdzcietību," "atmodina no neziņas transa," un, protams, palīdz sasniegt "apgaismību". Kurš gan negribētu izjust šos „augstos” prāta stāvokļus? Hipnoze, turpretī, kā vispārpieņemts, tiek uztverta kā šovs, kurā hipnotizētājs mēģina iegūt prāta kontroli pār pasīvu subjektu. Šajā sagrozītajā skatījumā, hipnotizētāji uzspiež savu gribu viegli ietekmējamiem cilvēkiem- kā populārajos Tv šovos, kuros manipulatīvs hipnotizētājs izvēlas vairākus brīvprātīgos, kuri notic, ka viņi spēlē mūzikas instrumentus vai arī piedalās pantomīmā, muļķīgi uzvedoties. Ja kontekstā apzinātību simbolizē Buda- viņa maigais skatiens, kas vērsts lejup bezrūpīgās pārdomās, hipnozi pārāk bieži reprezentē hipnotizētājs Svengali no slavenās 1931.gada kinofilmas ar tādu pat nosaukumu, ar izvalbītām, pārgrieztām acīm,vērstām uz viņa upuri- meiteni Trilbiju.

Bet dziļāks skatījums uz apzinātības un hipnotisma procesiem, mērķiem un rezultātiem atklāj, ka tiem ir fundamentālas līdzības mērķa un praktisko zināšanu kontekstā. Lai veidotu uzticības pilnas terapeitiskās attiecības, terapeiti šodien regulāri izmanto vadītas apzinatības meditācijas - tieši tādā pašā veidā, kā es tiku apmācīta izmantot klīnisko hipnozi. Šodienas uz apzinātību-orientētie praktiķi, tāpat kā klīnicisti, kas praktizē hipnozi, piedāvā klientam pašregulācijas stratēģijas, kā, piemēram, izmantot savu elpošanu un iztēli, lai mainītu savas uzmanības fokusu un izjustu dzīvē nemaināmā vai neizbēgamā pieņemšanas dziļo spēku.

Tā kā tagad apzinātības metodes spēlē daudz lielāku lomu klīniskajā praksē, vispārējie mehānismi, kas nosaka gan Apzinātības, gan hipnozes efektivitāti ir kļuvuši daudz acīmredzamāki. Jāsāk ar to, ka, pirmkārt, abas prakses paredz divus cilvēkus: vadītāju, skolotāju vai terapeitu, kas izmanto ierosinājumu fokusēties, pēc tam pārveido klienta vai skolnieka uztveri- izziņas, sensoro, attieksmes un emocionālo, tādējādi veicinot pieredzē balstītu mācīšanos. Šīs uztveres izmaiņas var perspektīvā radīt dramatiskas un šķietami spontānas izmaiņas un pat rosināt dziļas personiska rakstura pārvērtības līdz ar sevis uztveres paplašināšanos. Tāpat tās var notikt pie tā, ko hipnozes pētnieki Teodors Sarbins(Theodore Sarbin) un Ernests Hilgards(Ernest Hilgard) sauca par "noticētais iztēlē". Faktiski, klīniskās hipnozes zinātne ir ļoti saistīta ar izpratni par to, ka izmantojot apzinātību psihoterapeitiskajā kontekstā var gūt daudz labākus rezultātus.

Garīga prakse nav klīniska intervence

Šķiet loģiski, ka, izņemot pāris garīgos ģēnijus (Buda ir viens no tiem), gandrīz neviens patiešām neiemācās apzinātību vienatnē. Apzinātībai nepieciešams skolotājs, kas nodrošina ar skaidrām instrukcijām, iedrošinājumu, protams, uzticības pilnu attiecību ietvaros. Atteikšanās saskatīt fundamentālās līdzības starp Apzinātības praksi un hipnozi, šķiet, ka izriet no tendences attiecināt jebkuru apzinātības praksi – vadāmu vai citādu- kā pilnībā atsevišķu garīgu praksi, ko īsteno viena persona, meklējot patiesību ar lielo burtu. Kontrastā, hipnoze tiek aplūkota kā indoktrinācijas veids – ievadīšana “bezapziņas” stāvoklī, ko pārāk bieži veic šarlatāni, kuri grib kontrolēt cilvēkus.
Protams,vairākums terapijas klientu nemācās apzinātību, jo viņi vēlas garīgu transcendenci. Tā vietā, viņi izmēģina meditāciju un tam ir vairāki iemesli: atbrīvošanās no sāpēm, depresijas, biedējošām fobijām vai atkarībām. Vai klients X kādreiz dotos uz integrālās medicīnas centru, lai iemācītos kā meditēt, ja viņam nebūtu diagnosticēts vēzis, viņš neciestu lielas sāpes un nebūtu izmisumā gatavs izmēģināt gandrīz jebko? Vai klients Y praktizētu apzinātību, ja būtu spējīgs atrisināt savas ēšanas problēmas vai depresiju parastajā terapijā, ar zālēm vai izmantojot jebkādu citu vispārēji pieņemtu risinājumu? No tā izriet, ka ir divi tipiski iemesli, kas liek apgūt apzinātību- pirmais, apgūt to kā garīgu praksi, bet otrais, kā klīnisku ārstēšanu-tie ir dažādi mērķi un līdz ar to apzinātības izmantošanai un metodoloģijai ir jābūt dažādai. Šīs atšķirības ir labi jāizprot klīnicistam, kā arī tas skaidri janodod klientam. Terapeiti, kas aplūko apzinātību kā dziļi privātu pieredzi tiecas izslēgt sevi no šī skolotājs skolēns vienādojuma un pielīdzina sevi tikai vadītajiem, kas dara neko vairāk kā nolasa instrukcijas no lapiņas. Bet, ko tas patiesi nozīmē- vadīt un kā vadība apzinātībā iespaido klienta fenomenoloģiju un sniedz klīniskus rezultātus? Lai apzinātība attīstītos kā klīnisks instruments, mums ir labāk jāizprot to, kā tā darbojas un strādā: kā vadītājs strukturē un nodod vārdus, lai izraisītu nozīmīgas subjektīvas, bet nevērtējošas pieredzes, tādas kā, piemēram, pieņemšana un līdzcietība. Lai ko tādu paveiktu, ir jāpieņem, ka svarīgākā loma piemīt neapzināto procesu ierosināšanai, uzmanības fokusēšanai un stimulēšanai . Tā ir klīniskās hipnozes joma,tāpēc katram klīnicistam šīs metodes ir nopietni jāpēta un jāapgūst. Tāpat kā apzinātības skolēniem, kas var meditēt un spontāni "kultivēt nosvērtību" vai dziļas garīgas transcendences sajūtas, cilvēki regulāri hipnozē piedzīvo suģestētus efektus, kas pārspēj loģiku: var pat apturēt asiņošanu no brūces vietas, izjust eksistences jēgu kopā ar kādu, kas sen jau ir miris (vai nu radinieku vai pašu Budu), izjust dziļu savienošanos ar savu "iekšējo gudro". Šādas apbrīnojamas pieredzes skaidri ilustrē nozīmīgas izmērāmas izmaiņas fizioloģijā, attiecībās, attieksmē, izziņā un garīgumā caur hipnotisko pieredzi. Šie dramatiskie efekti daudz labāk saprotami sociāli-psiholoģiskos terminos kā suģestijas ietekme noteiktas uztveres struktūras ietvaros, nevis kā spontānas garīgās patiesības atklāsmes terapijā

Suģestiju spēks

Lai nu kā, vadītās apzinātības meditācijas, līdzīgi hipnozei, paredz aktīvu, tiešu seģestiju došanu klientam.Daudzi apzinātība praktizētāji to uztver kā ķecerību, jo prakses "tīrība" tiek izjaukta. Apzinātība tipiski tiek izmantota terapeitisko attiecību kontekstā, kurā klīnicists pārliecināts par savām spējām atrisināt problēmu, tieši pasaka satrauktam klientam, ka "tas palīdzēs," bet pēc tam sāk uzdevumu, īstenojot iztēles apzināto meditāciju. Apzinātība mēģina iesaistīt klienta uzmanību un palīdzēt viņam vai viņai fokusēties uz noteiktu piedāvājamo, suģestējamo pieredzi, vai tā būtu elpošana, ķermeņa skenēšana,meditācija, patiesības atmodināšana vai līdzcietības kultivēšana. Visbeidzot tiek izvēlēts, kas tas būs, kas tieši vai netieši, bet tomēr ilgstoši ietekmēs klienta pašsajūtu un kā atkārtota prakse sekmēs vēlamo efektu panākšanu. Vai ir kāda šī procesa daļa, kas neattiecas uz suģestiju veikšanu un tomēr sasniedz terapeitiskos rezultātus? Atzīt suģestijas neizbēgamo lomu apzinātībā nozīmē atzīt klīniskās hipnozes principus un metodes. Hipnoze ietver izpēti kā sastādīt un nodot suģestiju, kas pievērš klienta uzmanību, sekmē dziļu empīrisku absorbciju un "spontāni" sekmē dažādas subjektīvas pieredzes, tādas kā, piemēram, analgēzija vai anestēzija sāpju gadījumā vai paaugstināta ķermeniskā un sensorā apzinātība. Hipnoze, tāpat ka apzinātība, sekmē atklāsmi un pieņemšanu, īpaši personisko resursu atklāsmi, kas var palīdzēt noteiktā situācijā. Faktiski, visa klīniskās hipnozes mūsdienu neiroloģija, tāpat kā apzinatība fokusējas uz uzmanības procesiem, vada un vērš uzmanību klīniski lietderīgā ceļā.

Disociācija kā Dzinējspēks

Gan Apzinātība, gan klīniskā hipnoze izmanto suģestijas metodes, lai iegūtu svarīgas un būtiskas, “nebrīvprātīgas” atbildes reakcijas – sāpju remdēšana, spontānas līdzcietības jūtas, pieņemšana vai transcendence un tā tālāk – visu to, ko nevar vienkārši tāpat sasniegt gribas rezultātā. Atslēga, kas to padara iespējamu, meklējama disociācijas fenomenā, kas, vienkāršā valodā definējot, paredz ierasto globālo, daudzpusīgi emocionālo, sensoro un/vai izziņas pieredzes sadali sastavdaļās. Līdzko jūs piedāvājat kādam un suģestējat koncentrēties jeb fokusēties uz specifiskiem stimuliem vai piedzīvot atdalīšanos jeb disociāciju no zināmām domām vai jūtām, jūs tieši un netieši piedāvājat disociāciju- uzmanības pievēršanu kādam konkrētam pieredzes aspektam, funkcionāli nodalot to no pārējiem. Kad cilvēki runā par sevis "daļām", kad kāds saka, "mana galva saka man vienu, bet mana sirds saka pretējo" vai “kāda mana daļa satraucas un daļa manis nē," viņi izmanto valodu, lai aprakstītu subjektīvo vai iedvesto realitāti - disociāciju. Hipnozes laikā, disociācija kļūst īpaši acīmredzama, jo cilvēku atbildes reakcija uz suģestiju ir “nebrīvprātīga”, tas ir, bez apzinātas piepūles. Piemēram, klīnicists var iedvest viegluma vai siltuma sajūtas klienta ķermenī, klients tikai ļauj šai pieredzei attīstīties. Bez jebkādas piepūles sniegt atbildes reakciju, klients pieredz vieglumu vai siltumu, kas šķietami "vienkārši notiek". Tipiski, pirmoreiz cilvēkam piedzīvojot šāda veida disociatīvo pieredzi , viņš vai viņa ir patiesi pārsteigti. Apzinātībā disociācija kļūst acīmredzama, kad cilvēki var atdalīt sevi no saviem ierastajiem rāmjiem. Kad kāds sasniedz mieru vienkārši fokusējoties tikai uz fizisko elpošanas pieredzi, depersonaliācijas sajūta, kas tam seko, var kļūt par būtisku dissociatīvu atbildes reakciju. Spēja abstrahēties un atdalīties jeb disociēties no savām destruktīvajām domām – dusmām vai pašnāvnieciskām domām, aplūkojot tās, piemēram, vienkārši kā "mākoņus, kas šķērso debesis"- tam visam ir milzīgs terapeitisks potenciāls.Tas palīdz būvēt impulsu kontroli, frustrācijas toleranci un realitātes-pārbaudes iemaņas.

Nejaušas apņemšanās

Veiksmīga hipnozes jeb vadamās meditācijas piemērošana atbilstoši katra klienta unikalitātei pieprasa daudz iemaņu, tai skaitā spēju novērot un precīzi noteikt kādu informācijas-apstrādes stilu un ziņojuma valodu izmantot suģestijas formulācijā. Lai sasniegtu augstāku efektivitāti, jums ir jāatmet scenārijs, jāatzīst sava klienta unikalititāte eksperimentālā kontekstā, un jāpiemēro jūsu metodes šīm individuālajām iezīmēm. Nav svarīgi cik reižu jūs īstenojat Apzinātības ķermeņa skenēšanu vai apzinātības vingrinājumus, jo jūs vienmēr izmantojat standartizētu procedūru ar cilvēkiem, kuru atbildes reakcija var būt pilnīgi individuāla. Klīnicistiem, kuri izmanto vadāmās apzinātās meditācijas, būtu vairāk jāapzinās, ko viņi dara, kā un kāpēc šie pieredzes procesi strādā, un kā viņi var uzlabot šīs spēcīgās metodes savā personīgajā praksē. Klīniskās hipnozes pētījumi ir pavirzījušies tālu uz priekšu vadāmās apzinātās meditācijas strukturālo izšķirošo faktoru un hipnozes izskaidrojumā: profesionāls suģestijas pielietojums klientam, kas atrodas fokusētā un uzņēmīgā(suģestijām) disociatīvā stāvoklī.Tāda izpratne var palīdzēt ne tikai apzinātības praktizētājiem, bet arī terapeitiem un pat citiem veselības aprūpes profesionāļiem. Galu galā, katra terapeitiskā intervence, kuru jūsu varat nosaukt, vai ta būtu medicīniska vai psiholoģiska, obligāti paredz zināmu uz profesionālu suģestiju vērstu komunikāciju ar indivīdu terapeitiskās alianses kontekstā. Apzinātība daudziem šķiet noslēpumaina, bieži tiek uztverta kā garīgās enerģijas avots; citiem vārdiem, maģija, kas var dāvāt bagātīgas dāvanas tiem, kas sekmīgi izceļ to no dziļumiem. Patiesībā, mēs daudz labāk izprastu apzinatības fenomenu, ja pētītu klīniskās hipnozes empīriski demonstrētos mehānismus, kas ir visai piezemēti pēc būtības. Šī raksta tapšanā izmantotas Michael D. Yapko, Ph.D atziņas.